/Pēteris Strautiņš, DNB bankas ekonomikas eksperts/
Diskusijās par Latvijas ekonomikas attīstību pārāk maz uzmanības tiek pievērsts notiekošajam uzņēmumos. Sarunas pārsvarā grozās ap valsts politiku un tās izmērāmiem rezultātiem, vietu dažādos starptautiskos reitingos, birokrātiju, tiesām, skolām un tā tālāk. Tas viss ir svarīgi, bet ne tikai tas.
Ekonomikas attīstībai nepārvērtējami svarīgi ir kvalitatīvi procesi uzņēmumos un citās ekonomikas mikrostruktūrās. Cilvēciskā valodā runājot – tas, cik saprātīgi mēs rīkojamies savās ikdienas darba gaitās. No tā uzmanību dažkārt novērš mūsu zemes iemītniekiem raksturīgā izjūta, ka viņu likteni nosaka kādi ārēji spēki. Vadības teorijā to sauc par external locus of control. Ne mūsu izglītība, ne infrastruktūra nav ideālas, bet dažkārt tām tiek uzkrauts pārāk daudz vainas.
Veselīgas uzņēmumu attīstības indikators ir vērtības pieaugums. Tas parāda, ka uzņēmums spēj būt vairāk nekā tā sastāvdaļu summa, spēj ar kapitālu nopelnīt vairāk par šī kapitāla cenu. Uzņēmuma vērtība arī parāda, ka tas nav caura muca, ka īpašniekiem untumu apmierināšana nav svarīgāka par ilglaicīgu un plānveidīgu attīstības procesu. Labs uzņēmuma īpašnieks ir tā vērtības vairotājs. Finansiālu vērtību spēj radīt tie, kuriem ir cilvēciskas vērtības – pacietība, iztēle, vīzija, drosme.
Līdzīgi kā daudzi citi ekonomikas parametri, arī uzņēmumu vērtība kopš deviņdesmitajiem gadiem ir augusi vairākkārt. Līdz ar to Latvijā dzīvojošo cilvēku laiks, tās zeme un ēkas ir kļuvušas vērtīgākas, un tas noticis straujāk nekā vidēji pasaulē. Tas, ka esam valsts, kuras attīstības līmenis ir augstāks par tās turību, ir radījis augšupvērstu vilkmi bagātībai. Citiem vārdiem, izglītības, infrastruktūras un politiskās kultūras līmenis Latvijā ir diezgan augsts valstij ar šādu ienākumu līmeni. Esam industriāla valsts ar senām tradīcijām. No visiem attīstības faktoriem kā visvairāk trūkstošo es izceltu tieši spēcīgus uzņēmumus kā finansiāla spēka, veselīga organizatoriska procesa un kvalitatīva tirgus piedāvājuma apvienojumu. Spēcīgs uzņēmums ir dzīvs organisms, kuru nevar mākslīgi salikt kopā no nedzīvām sastāvdaļām. Nekas nevar imitēt uzņēmumu dzimšanas un attīstības dabisko procesu. Neviens nevar uzminēt, kas ekonomikai vajadzīgs, lai tās darbarokas, smadzenes un dzelži saplūstu skaistā, funkcionālā kopumā. Ekonomika ir gudrāka par jebkuru ekonomistu, un liela daļa sabiedriskās diskusijas par ekonomisko politiku ir spriešana par to, kā panākt, lai bērns piedzimtu ātrāk nekā pēc deviņiem mēnešiem. Kapitālisma komerciālā nanoinženierija ir gandrīz tikpat smalka kā dabas bioķīmiskā nanoinženierija. Cenu signālu vadītā kapitālisma kolektīvā horeogrāfija ir brīnišķīgs spontānas kārtības piemērs. Uzņēmuma vērtības pieaugumu velk radošuma un centības augšupvērstā spirāle.
Uzņēmuma kapitāls ir vienlaikus spēks un simbolisks vājums jeb ievainojamība, kas ir cita veida spēks. Ja uzņēmums ir vērtīgs, tad tā īpašniekam ir, ko zaudēt, viņam ir skin in the game. Tas parāda sadarbības partnera uzticamību. Tāpēc uzņēmuma vērtība palīdz tam kļūt vēl vērtīgākam. Pašu kapitāls ir pati dārgākā kapitāla daļa, un ir izdevīgi to atšķaidīt ar aizdevumiem. Tādu iespēju netrūkst. Šis ir slikts laiks pasaules slinkajai naudai, kuru centrālās bankas šobrīd spiež ciest zaudējumus. Turpretim labi pārvaldīta uzņēmuma kapitāls ir aktīva nauda, kas joprojām pamanās labi nopelnīt. Visa pasaules slinkā un šobrīd reālo vērtību zaudējošā nauda nevar ieplūst aktīvās un pelnošās naudas zonā. Veiksmīgi uzņēmumi nevar un nevēlas absorbēt jebkuru naudas daudzumu. Uzkrātās naudas daudzums ir krietni lielāks par saprātīga lietojuma iespējām.
Līdz ar to gribošu aizdevēju trūkums nav problēma. Taču pašu kapitāla atšķaidīšanai ir saprātīgas robežas. Ir sen pagājuši tie laiki, kad bankas bija gatavas uzņemties gandrīz visu projektu īstenošanas risku un tās interesēja galvenokārt tirgus daļa. No ārpuses aizdota nauda ekonomikai var palīdzēt, bet līdz zināmai robežai. Ārzemnieki var ienākt ar ieguldījumiem pašu kapitālā, bet arī ar to nepietiks. Ir vajadzīgs vietējs pašu kapitāla radīšanas un attīstības process. Pat, ja kāds labdaris no ārpuses ar milzīgiem resursiem vēlētos šo procesu uzpotēt kā ābeles zaru, tas faktiski nebūtu iespējams. Uzņēmuma vērtībai ir tikpat dabiski jāizaug no sabiedrības darbīgāko un gudrāko lēmumu pieņēmēju rīcības kā auglim no koka zara. Pašu vērtīgāko kapitālu veido Latvijas cilvēki un zeme.
Tātad uzņēmumu vērtības pieaugums vienlaikus ir tautsaimniecības attīstības mērķis, līdzeklis un rezultāts.
